Pēc 1860.gada dzīves gaita Vidzemē mainījās pašos pamatos. Sākās māju iepirkšana un jau pēc gadiem desmit noskaidrojās, ka ne visi prot saimniekot saviem spēkiem, bez muižnieka vagaru uzraudzības. Ne mazums strādīgu ļaužu netika patstāvīga gruntnieka godā un tā vietā tika nolaisti uz grunti, būdami spiesti turpmāk meklēt iztiku kalpa maizē, vai doties peļņā uz pilsētu. Nesenie stingrie pārvietošanās ierobežojumi līdz ar ''mērnieku laikiem'' tika gandrīz pilnībā atcelti un pa Vidzemes ceļiem sāka staigāt pārceļotāji. Lielākā daļa bija godīgi sava kaktiņa un stūrīša meklētāji, taču tuvāk 1877.gada turku karam sāka uzrasties tumši ļaudis - gan bijušie izputējušie saimnieki, kuri slēpa sirdī dusmas par pasaules netaisnību, gan arī pavisam tāli klaidoņi no nelatviskām guberņām, kas bija gatavi pastrādāt noziegumu dažu sudrabnaudas gabalu dēļ. Senajai Limbažu pilsētai laiku maiņa nāca tikai par labu. Iedzīvotāju skaits - ap 1850.gadu tikai tūkstotis, 1890.gadā bija vairāk nekā dubultojies. No 1876.gada pakāpeniski cēlās Tīla fabrikas korpusi un iepriekš gandrīz pilnībā vāciskajā pilsētā par vairākuma kopienu kļuvušie latvieši sāka runāt dzimtajā valodā arī uz ielām. Par nelaimi, ne mazums Limbažos dzīvojošo tagad nāca un gāja, meklējot, kur labāk, un tikai pilsētas veco dzimtu dzīve joprojām bija kā uz delnas. Lai gūtu tirgus un veikalu peļņu, nācās sākt paciest ''viesus'', ko vēlāk iesauca par huligāniem. 1860.-1880.gados vidzemnieki vairāk par visu baidījās nevis no kara vai dabas katastrofām, bet dedzinātājiem. Viss 1874.gada sākums Limbažos pagāja lielā satraukumā ar pilsoņu nakts patruļām ielās, gaidot, kad kāds no namiem pēkšņi uzliesmos tāpat, kā bija noticis un turpināja notikt lauku apvidū ar muižu un zemnieku namiem. Dedzinātājus parasti vai nu neatrada, vai uzlika vainu pirmajiem apkārtnē noķertajiem noziedzniekiem. Taču pašos Limbažos šķietamu dedzināšanu nebija un 1880.gadu sākumā bailes no ugunsgrēkiem sāka aizmirsties.
1885.gada 11.decembrī, parastas darba trešdienas vakarā, aizdegās malkas šķūnis tikko uzceltā Kaljo nama sētā. Kaljo namā atradās Limbažu pasts un telegrāfs, dzīvokļi un vācu biedrības zāle. Kā pienācās līdz pat ne tik senai pagātnei, katram Limbažu namam bija sava sētas saimniecība un pasta namam tā bija īpaši liela un ugunsnedroša. Nelaimi izdevās ātri novērst, taču tieši tad pienāca ziņa, ka Tīla fabrikā uzsprāgusi petrolejas lampa, aizdedzinot noliktavas griestus. Arī šo ugunsgrēku ātri apdzēsa, taču fabrikas īpašnieks Aleksandrs Tīls bija tik satriekts, ka kļuva par aktīvāko Limbažu ugunsdzēsības dienesta atbalstītāju. Parasti Limbažos ik gadu notika ne vairāk kā trīs ugunsnelaimes, kas prasīja ugunsdzēsēju iejaukšanos, tādēļ vienlaicīga aizdegšanās abos svarīgākajos pilsētas uzņēmumos bija dīvaina, taču izskaidrojama kā apstākļu sakritība. Pagāja ne tik ilgs laiks un 1888.gada 29.aprīlī gaišā dienā uzliesmoja viena no skaistākajām Limbažu ēkām - Gelhāra aptiekas nams tirgus laukumā. Aizdegšanās iemesls likās acīmredzams, jo turpat blakus atradās novada lielākā grādīgo dzērienu vairumtirdzniecības noliktava un spirta tvaiki varēja uzliesmot pie aptiekāra darbnīcas kurtuves. Vairākas stundas visas pilsētas acu priekšā ugunsdzēsēji un brīvprātīgie dzēsa liesmas un glāba mantas. Atkal, gandrīz kā 1885.gada decembrī, brīdī, kad viss bija nodzēsts, pūli sasniedza baiļu saucieni no Meijera jaunkundzes nama Cēsu ielā, blakus mūsdienu Baumaņu Kārļa pieminekļa vietai, kur bija aizdedzies malkas šķūnis. Visiem Limbažu ugunsdzēsības spēkiem atrodoties turpat blakus, šķūni apdzēsa dažās minūtēs pēc iespaidīga simtu ļaužu skrējiena no laukuma uz Cēsu ielas pusi. Gelhāra nams drīz tika pārbūvēts par mūra ēku. Tāds nu ir šis īsais pastāsts un godātajiem novadniekiem nu ir iespēja pašiem izspriest patiesību. Vai varēja būt tā, ka 1880.gadu Limbažos, kur ugunsgrēki bija retums, nejaušības dēļ atgadījās divas pēkšņas dubultas ugunsnelaimes. Vai arī pilsētā tolaik dzīvoja kāds ļauna prāta cilvēks, kam patika uguns, patika aizdedzināt un vēl jo vairāk patika redzēt paša izraisīto traci un tautas pulcēšanos nelaimes vietā. Diemžēl, šis noziedznieks, ja tāds bija, spēja apvaldīt sevi un slēpt pēdas. Mūsdienu limbažniekiem atliek vien mazliet skumjš mierinājums, ka līdzās lielpilsētām arī pie mums varbūt reiz darbojies bīstams maniaks, kura ''darbu'' pilns saraksts paliks nezināms.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičš