5. aprīlī Salacgrīvas kultūras centrā tiks atvērta izstāde - Inga Pērkons (PA SAULEI)
Par sevi māksliniece saka - Vienmēr gribas teikt, skatieties darbos, tur viss, kas ir manī, tur dvēsele vaļā un viss vārdos peteiktais lieks. Diemžēl, tas par īsu, cilvēkiem gribas zināt vairāk, un vēl vairāk... līdz pat bibliogrāfiskiem datiem. Esmu cilvēks un man tāpat kā visiem gribas priecāties par mazākiem vai lielākiem sasniegumiem. Katrreiz, kad gūstu panākumus konkursos, un esmu iekļauta vai izvirzīta pārstāvēt mūsu Latviju starptautiskos pasākumos, priecājos. Mirklis aiziet, eju uz nākamo savu virsotni un savā bibliogrāfiskajā datu bāzē neesmu ierakstījusi neko. Vienmēr svarīgāk licies darbos meistarību parādīt, nevis secīgi rakstiski aizpildīt rindiņu aiz rindiņas par to, cik daudz diplomu saņemts.
Un, ja nu tomēr, vēl kādam tas ir interesanti, tad esmu dzimusi(1969), augusi Latvijā, mans pirmais nozīmīgākais skolotājs ir LPM muzeja īpašnieks Raitis Cinks. Pēc daudzreizējiem mēģinājumiem iestāties LMA, kur vienmēr atdūros pret birokrātijas sienu ( nav nokātoti centralizētie eksāmeni, nav pabeigta Rozentāla skola vai lietišķā vidussk. utt.) sapratu, ka laikam man cits ceļš ejams. Nonācu tur, kur man jānonāk, un dzīve mani aizveda pie Krievijas māksliniekiem. Mani skolotāji ir Vitālijs Makarovs (Essentuki) un Vladimirs Koževņikovs (Sankt Pēterburga). Pateicoties viņiem un savas meistarības izaugsmei, man radās iespēja piedalīties Starptautiskos plenēros visādās pasaules valstīs- Serbija, Indija, Melnkalne, Francija, Itālija, Spānija, Gruzija, Grieķija, Armēnija u.c. Manas gleznas ir nokļuvušas muzeju kolekcijās Indijā Himalaju kalnos N. Rēriha centrā ir 2 mani darbi, tāpat arī Serbijā un Melnkalnē. Tie sasniegumi, kas silda manu sirdi un dod iespēju man ceļot pa pasauli ar molbertu un gleznot. Un mans vislielākais lepnums ir par to, ka ceļojot un piedaloties augstas klases plenēros, visi mani bērnības sapņu mākslinieki, tagad man ir personīgi pazīstami un draugi. Gleznoju visu mūžu, ceļš līdz tam ir bijis diezgan garš.
Privātkolekcijās mani darbi ir atrodami pa visu pasauli. Izņēmums varētu būt Taivāna, Vjetnama, kur to vēl pagaidām nav.
Par mākslu un misiju.
Mēs vienmēr esam ceļā uz kādu vietu vai mērķi. Cik daudz redzam , jūtam, esam klātesoši ejot šo ceļu? Varbūt skatoties uz mērķi, kādu daļu sava ceļa nepamanām? Ceļš ir skaists visa tā garumā, lai kur un uz kādiem mērķiem dotos!
Saulainas gleznas top lūkojoties uz šo pasauli, cik daudz dabā, manī ir gaismas, cik daudz to varu izstarot un tālāk nest. Tas būtu lieliski, ja mums katram kabatā būtu sava saule ko izstarot un citam dot.
