Alojas Mūzikas un mākslas skola jau piekto gadu vasaras izskaņā ar Limbažu novada finansiālu atbalstu īstenoja bērnu vasaras nometni “Jūras ielas stāsti”. Nometnes darba specifika ļauj radoši izpludināt robežu un meklēt saiknes starp mākslas, mūzikas un visām citām iespējamajām valodām, un tieši to nometnes laikā darīja nometnes dalībnieki kopā ar nodarbību vadītājiem.
Šīs vasaras stāsta pamatā bija Kamila Sensānsa muzikālo miniatūru cikls “Dzīvnieku Karnevāls”. Par nometnes darba mērķi tika izvirzīta koncertuzveduma izveidošana, kurā Sensānsa mūzikas valodā izstāstītais stāsts tiktu interpretēts un iztulkots kustību, krāsu, formu un mākslas tēlu valodā. Saprotami, ka darbam tika izmantota ikdienā lietotā runas un rakstu valoda, un tajā visi vienojās par kopīgu stāsta versiju.
Dzīvnieku karalis Lauva rīko vasaras noslēguma balli, uz kuru ierodas dažādi viesi – katrs ar savu raksturu. Pats Lauva nāk svinīgi un svarīgi. Kad viņš pārlaiž publikai savu skatienu, katram caur kauliem skrien cieņas bijāšanas tirpas. Norūpējusies par saviem 3 atlikušajiem cālīšiem ierodas Vistiņa – un pat šeit viņai nākas slēpties no gaisos lidojoša vanaga. Mierīgi, meditatīvā noskaņām, nāk Bruņurupuči – viņi ir laicīgi devušies ceļā, neko nekavē, tāpēc ir labā noskaņojumā un var atļauties mazliet uzdejot. Uz balli ierodas arī pats lielākais no meža dzīvniekiem – Zilonis, viņa gaita ir smagnēja, tomēr dvēselē viņš ir visai graciozs. Var likties jocīgi, bet uz balli dodas arī Zivis – viņām ir īpašs akvārijs, un tajā varam vērot, kā mūzikā kustas viņu vieglās spuras un vizuļo viņu zvīņas. Sajūsmināts, drusku satraukts un apmierināts ar sevi, uz balli dodas kāds Personāžs Ar Garām Ausīm. Viņš ir nopircis vijoli, un gatavojas to spēlēt balles viesiem. Nez, kā viņiem tas patiks. Liekas, ka pati noslēpumainākā no viesiem ir kāda kūkotāja – katrs to ir dzirdējis, bet tikai retajam palaimējas to redzēt… Toties – tad, kad sāk skanēt viņas dziesmas – pasaule atgūstas no ziemas miega un viss pamazām sāk ziedēt. Kopā ar košiem ziediem sader lidoņi – taureņi un sīkie putniņi, kas ziedu iekrāsoto pasauli piepilda ar dziesmām. Liekas, ka vispriecīgākie un draiskākie var justies tie, kuriem vairs nav ko zaudēt – tā uz balli dodas Fosīlijas. Tomēr – izrādās, ka pat tiem, kam it kā nav ko zaudēt, var gadīties kaut ko pazaudēt. Un, viesu uznāciena noslēgumā ierodas Gulbju Princeses – viņu cēlums un skaistums lieliski sader ar Lauvu Cienīgumu un spēku. Un noslēgumā, kad esam redzējuši kā ierodas katrs no viesiem, atliek tikai ieraudzīt viņus visus kopā.
Nav noslēpums, ka katrs valodu (jebkuru valodu, ne tikai ikdienas saziņā runāto vai rakstīto vārdisko valodu) uztver citādi – atbilstoši savai dzīves pieredzei vai dvēseles stāvoklim. Tāpēc pirms “tulkošanas” bija būtiski sadzirdēt to saturu, ko mūzikā ielicis autors – katra dzīvnieka raksturu, noskaņojumu, emocijas. Lai ļautu bērniem vairāk brīvības mūzikas interpretēšanā, pirmā skaņdarbu klausīšanās notika, pirms viņi iepazinās ar iepriekš aprakstīto, vārdos noformulēto stāstu. Kā klausīšanās uzdevums tika uzdots iztēloties kādu dzīvnieku un viņa emocijas, kas attēlotas mūzikā. Interesanti, ka tie, kuri iepriekš nebija pazīstami ar šīm miniatūrām, piedāvāja dažus savus, visai precīzus variantus, piemēram, bruņurupuča motīvs tika tulkots kā mierīgs sliņķis – ir tāds dzīvnieks, tik pat mierīgs kā bruņurupucis. Savukārt pašā mūzikas valodas “tulkošanas” procesā kļuva skaidrs, ka atbilstošam tulkojumam ir nepieciešama ļoti laba “tulkojamā” satura pazīšana – tikai tā Personāžs. Ar Garām Ausīm var savu vijoles lociņa kustību trāpīt tai brīdī, kad tā skan mūzikā, un tikai pazīstot Dzeguzes mūziku, tās var izlidot brīdī, kad mūzikā atskan “KU-KŪ”. Vēl darba procesā atklājās, ka tulkošanā var iztikt arī bez tiem stereotipiskajiem priekšstatiem, kas klusām dzīvo mūsos – Ziloni var attēlot arī pats mazākais no visiem nometnes dalībniekiem. Kopumā, noticot publikai, kas vēroja noslēguma koncertuzvedumu, jāsaka, ka tulkojums iznāca gluži labs – gan tēlu raksturu atspoguļojuma, gan mūzikas uzburtās vides veidošanas ziņā.
Protams, nometne neiztika arī bez aktivitātēm, kuru pamatmērķis ir vienotības un piederības sajūtas veidošana un piesaiste skolai, novadam un Latvijas kultūrtelpai. Tika veidots nometnes karogs, sietspiedes tehnikā pašu spēkiem darināti nometnes krekli, ekskursijā iepazīta Cēsu viduslaiku pils un tās vēsture, apskatīta seno rotu kalve.
Vasara un šī gada nometne izskanējusi. Pateicība visiem skolotājiem, kas radoši darbojās, un veicināja bērnu radošuma atraisīšanos. Atzinība bērniem un vecākiem, kas prata novērtēt un izmantoja iespēju būt nometnē. Prieks par pašvaldības atbalstu, kas apliecina izpratni par neformālās izglītības nozīmi bērnu izaugsmē. Nometne devusi iedvesmu jaunajam mācību gadam – un jau tagad prātā ir jautājums – kāds būs nākamā gada Jūras ielas stāsts?