“Kad iepūš reņģu vējš”- tieši tā bija nosaukta salacgrīviešu kopā sanākšana pilsētas bibliotēkā 8. Salacgrīvas Reņģēdāju festivāla priekšvakarā, jo zvejnieki itin labi zina, ka, lai iepūstu vajadzīgais vējš, enerģiski jāgroza laiks. Un Vidzemes piekrastē to lieliski pieprot jau kopš senlaikiem! Notikumiem aizsteidzoties drusku pa priekšu, jāteic – tas nudien izdevās, un rezultāts bija lielisks – kamēr citviet Latvijā lija, reņģēdājus glaudīja saulīte un matos iepūta viegla jūras brīze.
VĒJŠ IR NE TIKAI JŪRĀ, BET ARĪ GALVĀS
Pirms lielās reņģu smelšanas un svinībām Reņģēdāju festivālā visiem interesentiem, bija lieliska iespēja tikties ar “Vēju grāmatas” autori Edīti Olupi. Tieši viņa, izdodot grāmatu par vēju, pirms dažiem gadiem savus līdzcilvēkus aicināja aizdomāties, cik mūsu dzīvē liela nozīme ir vējam – ne tikai uz zemes un jūrā, bet arī mūsu galvās. Vai mazums dzirdēts, ka tam jau vējš galvā vai ieņemšanas brīdī pūtis sparīgs caurvējš?! Un tā nu tas divkājis radies, reizēm gan uz māla kājām.
Vidzemes piekrastes zvejnieki zina, ka veiksmīgākais reņģu vējš šai pusē ir Austrenis. Kā teic lielākais mūspuses reņģu smēlējs Jānis Krūmiņš, vajag tik iet uz Tursi, kas ir tāds sēklis jūrā uz Ainažu pusi no Kuivižiem, tur tās reņģes ķeroties jau gadu desmitiem. Pats gan zvejo no Kuivižu ostas uz Salacgrīvas pusi, izsolē esot dabūjis astoņas stāvvadu vietas, jūrā tagad ielicis kādus piecus. Un tur ir ko smelt! Gadās dienas, kad selgā jāiet pat vairākas reizes, jo ar vienu braucienu stāvvadus nevarot izsmelt.
Savukārt Edītei Olupei vēju grozīt līdzēja ledlauža “Varma” stūresvīrs Andris Skuja, kurš reņģēs kādus trīs gadus vairs neejot, bet savam priekam “iznīcina” invazīvo apaļo jūrasgrunduli ar vecajiem lucīšu murdiem. Ja nav lucīšu, ķers svešzemju lielgalvi! Viņam talkā nāca ilggadējais Salacas zivju sargs Aigars Pūsilds, kam arī šoreiz bija ko teikt – cilvēku galvās mīt domas par tūlītēju lomu, un tad reti aizdomājoties par lašu un taimiņu saudzēšanu un saglabāšanu nākamajām paaudzēm, un arī reņģu smelšanai ir savi limiti, kurus gan tagad strikti ievērojot, jo nonākšana “melnajā sarakstā” var pārvilkt treknu svītru zvejas rūpalam. Par negausīgo zivju ķeršanu vēl padomijas laikos liecina arī vārda “tursis” neatbilstība mūsdienām – igauniski tas nozīmējot “menca”, bet, kā zināms, tās šajā zvejas rajonā ne ar uguni vairs nesameklēt. Ēdīsim tik reņģes!