25. marts Latvijā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena – diena, kas atgādina par 1949. gada deportācijām, kad tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju tika vardarbīgi izrauti no savām mājām un izsūtīti uz attāliem Padomju Savienības reģioniem. Tā ir diena, kad klusumā pieminam cietušos, godinām izdzīvojušos un apzināmies brīvības un cilvēktiesību patieso vērtību.
Piemiņas pasākums Limbažos.
25.martā Limbažos notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākums, kurā pulcējās politiski represētie, viņu tuvinieki un novada iedzīvotāji.
Pasākumu atklāja Limbažu kultūras nama pasākumu Elvīra Bāliņa, uzsverot, ka šī diena ir veltīta mūsu tautas cilvēkiem, kuri tika vardarbīgi izrauti no savām mājām, šķirti no tuviniekiem un izsūtīti tālu prom no dzimtenes. “1949. gada 25. marts ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas vēsturē – tūkstošiem ģimeņu tika deportētas uz Sibīriju, kur viņus sagaidīja nezināma nākotne, aukstums, bads un smags darbs.
Šodien, godinot cietušo piemiņu, mēs atceramies viņu likteņus un apliecinām cieņu visiem, kuri, pat vissmagākajos apstākļos, saglabāja ticību Latvijai. Katrs izsūtīto stāsts ir daļa no mūsu tautas vēstures,” viņa sacīja.
Klātesošos uzrunāja arī Latvijas Politiski represēto apvienības Limbažu nodaļas vadītāja Valda Raituma. Viņa atgādināja, ka 1949. gada 25. martā bez tiesas sprieduma no mājām tika izsūtīti vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Savā stāstījumā Valdas kundze īpaši pievērsās atgriešanās laikam - brīdim, kad pēc gadiem svešumā tika dota iespēja atgriezties dzimtenē.
“Šogad aprit 77 gadi kopš deportācijām un 70 gadi kopš brīža, kad daļai izsūtīto tika ļauts atgriezties Latvijā”, viņa atcerējās, “atgriešanās nebija vienkārša – bija jāraksta lūgumi, jāsaņem atļaujas, turklāt bieži vien tika noteikti ierobežojumi, tostarp aizliegums dzīvot tuvāk par 100 kilometriem no Rīgas. Daudziem nebija, kur atgriezties. Tomēr 1956. gads kļuva par robežšķirtni starp bezcerību un cerību – iespēju atkal ieraudzīt dzimto sētu, sajust Baltijas jūras vēju un dzirdēt latviešu valodu brīvi savā zemē. Ne kā slēptus čukstus naktī, bet kā brīvu valodu savā zemē. Iedomājieties to dienu pirms 70 gadiem, tur tālajā sasalumā vai Kazahstānas stepēs, ziņa par atļauju atgriezties neatnāca ar sarkanu paklāju, tā atnāca kā sauss ieraksts dokumentos, kā strups ierēdņa paziņojums. Bet mūsu tautiešiem tie bija spārni, mēs nebraucām mājās ar mantu vezumiem, mēs braucām ar savu dzīvību un savu brīvo garu, ko svešumā nebija izdevies salauzt.”
Šodien mēs noliecam galvas to priekšā, kuri šo brīdi nesagaidīja, un godinām tos, kuri atgriezās, atjaunoja savas mājas un nodeva nākamajām paaudzēm mīlestību pret Latviju.
Limbažu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja Sigita Upmale savā uzrunā pateicās Valdai Raitumai par personīgo atmiņu stāstījumu, uzsverot, cik nozīmīgi ir saglabāt un nodot šos stāstus nākamajām paaudzēm.
“Mēs esam paaudze, kas uzaugusi laikā, kad vēsture bieži tika sagrozīta, tāpēc esmu pateicīga, ka man bija skolotājs Uldis Umulis, kurš patiesi stāstīja par mūsu tautas piedzīvoto” viņa sacīja, “mēs šodien atceramies skaudro 1949.gada 25.martu, bet tā laika komunistiskais politiskais režīms izsūtīšanas faktus sāka gatavot jau 1948.gada nogalē. Ir pieejamas liecības par to kādi lēmumi tika pieņemti, kādi dokumenti slepenoti, kādi rīkojumi pieņemti. Tie ir skarbi, jo tajā laikā 1949.gadā tika izsūtīti vairāk kā 2 % Latvijas iedzīvotāji, vairāk kā 42 tūkstoši cilvēku.”
Priekšsēdētāja aicināja dalīties ar saviem dzīvesstāstiem, stāstīt tos bērniem un mazbērniem, jo tikai tā iespējams stiprināt mūsu tautas saknes, piederības sajūtu un vēsturisko apziņu. “Noliecu galvu jūsu priekšā,” viņa sacīja, izsakot pateicību par izturību, spēku un ticību.
Pasākuma noslēgumā klātesošie nolika ziedus pie represēto piemiņas vietas un ar klusuma brīdi godināja bojāgājušos. Muzikālo pavadījumu nodrošināja Limbažu kultūras nama koklētāju ansamblis vadītājas Anitas Viziņas - Nīlsenas vadībā.
Skultē piemin genocīda upurus.
Šodien arī Skultes pagasta seniori un Skultes kultūras centra pārstāvji devās uz Skultes kapiem, lai pie pieminekļa pieminētu genocīda upurus. Pulcēšanās notika plkst. 10.00.
Pasākuma dalībnieki nolika ziedus un iededza svecītes, godinot bojāgājušo piemiņu un atceroties traģiskos notikumus ar cerību, ka kas tāds Latvijā vairs nekad neatkārtosies.
Īpašs paldies Skultes iedzīvotājai Rutai Vilciņai, kura, neskatoties uz veselības problēmām, atrada spēku un laiku būt kopā šajā nozīmīgajā dienā un dalīties ar savu pieredzi. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuri paši piedzīvojuši izsūtījumu – 13 gadu vecumā tika aizvesta prom no dzimtenes un Latvijā atgriezās tikai pēc pieciem gadiem.
Agnese Folkmane
Komunistikā genocīda upuru piemiņas dienas pasākums Staicelē.
Šajā dienā Staiceles pamatskolas skolēni, skolotāji un staicelieši pulcējās ceļu krustojumā, pie piemiņas akmens "1949", vietā, no kuras 1949. gada 25. martā izveda 128 Rozēnu pagasta iedzīvotājus - pieaugušos, bērnus, sirmgalvjus... Atcerējāmies un pieminējām tos, kuri nepārnāca, gan tos, kuri atgriezās, gan tos, kuri savas mūža mājas rada tālajā Sibīrijā.
Pēc tam Staiceles Lībiešu muzeja "Pivālind' darbinieki apciemoja represētos gan Staiceles pilsētā, gan pilsētā. Labu veselību un dzīvesprieku vēlam Ernai Reidei, Mildai Bērziņai un Arvīdam Krogzemam!
Paldies Staiceles pamatskolas skolēniem un direktorei Andai Timermanei!
