20. janvārī Limbažu evaņģēliski luteriskajā baznīcā notika 1991. gada barikāžu piemiņas pasākums “Brīvība, kas piedzima klusumā”, veltīts barikāžu 35. gadskārtai. Pasākumā caur personīgiem atmiņu stāstiem, dziedāšanu un klusuma brīžiem tika atdzīvinātas barikāžu dienu sajūtas un pieminēta to nozīme Latvijas neatkarības nosargāšanā.
Pasākumu vadīja Limbažu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja Sigita Upmale un priekšsēdētāja vietnieks Ģirts Vilciņš, aicinot atcerēties 1991. gada janvāri – pelēkās dienas, aukstās naktis, ugunskuru gaismu, brīvības alkas un cilvēku vienotību Rīgas ielās. Barikādes kļuva par tautas drosmes, ticības un savstarpējās uzticēšanās simbolu, apliecinot, ka brīvība nav pašsaprotama, bet tiek nosargāta stiprā un vienotā kopībā.
Priekšsēdētāja Sigita Upmale dalījās arī personīgajās atmiņās par laiku, kad, vēl būdama vidusskolniece, kopā ar klasesbiedriem apzinājās šo notikumu nozīmīgumu un, būdami drosmīgi, aizbēga no stundām, lai piedalītos liktenīgajos notikumos Rīgā. Viņa novēlēja, lai Latvijai vienmēr pietiktu vienotības un spēka nosargāt savu brīvību, lai pār mūsu valsti būtu mierīgas, zvaigžņotas debesis, bet iedvesmu un spēku mēs smeltos latviešu tautas vēsturē un bagātībā.
Katram barikāžu dalībniekam ir savs stāsts par piedzīvoto un ar tiem dalījās Juris Žūriņš, Mārtiņš Treimanis, Imants Šteinbergs un Valters Piebalgs. Viņu atmiņās īpaši izskanēja cilvēku pašorganizēšanās, savstarpējais atbalsts un neparastā vienotības sajūta, kas valdīja gan Rīgā, gan visā Latvijā.
Īpaši emocionālu liecību sniedza Limbažu vidusskolas skolotājas Ilzes Ungures atmiņas, atceroties dziedāšanu Rīgas Doma baznīcā kopā ar Limbažu jauniešu kori “Zvans”, atklājot, cik ļoti šī uzstāšanās atšķīrās no citām: “Šajā baznīcā esmu bijusi iepriekš, bet toreiz koši izgaismotajā telpā skanēja ērģeles un sudrabaini skaidras zēnu kora balsis. Barikāžu laikā viss bija citādi – cilvēki atpūtās baznīcas solos, kāds pie mediķiem taujāja pēc palīdzības, cilvēku ēnas klusi slīdēja gar sienām. Nebija aplausu, tos arī negaidījām, bet saviļņojuma asaras mirdzēja acīs.”
Mārtiņš Treimanis atcerējās Rīgu kā labestīgu un viesmīlīgu arī trauksmainajā laikā – cilvēki dalījās ar siltu tēju, iespējām sasildīties un sazvanīt mājiniekus. Viņš uzsvēra barikāžu nozīmi savā personīgajā dzīvē un dalījās aizkustinošā stāstā par kādu māmuļu, kas barikāžu dalībniekiem bija atnesusi trīs cimdu pārus, lai sasildītos. Viens cimdu pāris bija piederējis viņas tēvam, kurš palika Sibīrijas mūžīgajā sasalumā, otrs – vīram, kurš krita Kurzemes katlā, bet trešais brālim, kurš pazuda kara jukās. “Tas bija ārkārtīgi zīmīgi un dziļi cilvēcīgi,” viņš atzina.
Starp atmiņu stāstiem pasākuma emocionālo noskaņu bagātināja jauniešu koru dziedājums – Limbažu Valsts ģimnāzijas un Limbažu vidusskolas kori, kā arī Limbažu kultūras nama vīru koris “Ziedonis”, sieviešu koris “Kalme” un Limbažu pagasta vīru vokālais ansamblis “Dziļezers”.
Mācītājs Kārlis Rozentāls uzsvēra, ka brīvība patiesi dzimst klusumā. Atceroties barikāžu notikumus, klausoties atmiņu stāstos un aplūkojot fotogrāfijas, šodien ir grūti iedomāties, kā cilvēki spēja rīkoties bez mūsdienu tehnoloģijām un iepriekš sagatavotiem plāniem. Tas bija dzīvības un nāves jautājums – cilvēki devās, jo citādi nevarēja. “Izšķirošos brīžos mēs spējam būt stiprāki un vienotāki nekā jebkad. Viss sākas ar mums pašiem – ar mūsu brīvības alkām, ticību un drosmi,” uzsvēra mācītājs.
