Limbažu muzejs ir pagodināts turpmāk ik avīzes numurā sniegt lasītājiem mazu pastāstu no pilsētas vai apkārtnes pagastu dzīves tuvā un attālā pagātnē. Pamācoši vai izklaidējoši, jautri vai traģiski, šie mazie stāstiņi vienmēr kalpos par pierādījumu, ka novada vēsture ir neticami bagāta un tās izzināšanas lietā vēl daudz darāms.
Lidmašīnas uz ledus
1934.gada sākums bija viens no drūmākajiem brīžiem visā Limbažu miera laiku vēsturē. Pasaules saimnieciskā krīze, ko Latvija, kā pašpietiekamas lauksaimniecības zeme, pārdzīvoja vieglāk par industriālo Eiropu, tomēr bija nodarījusi jūtamu postu Limbažu apkārtnē. Par iemeslu tam bija satiksmes ceļu bēdīgais stāvoklis, kas neļāva Limbažu novada lauksaimniekiem konkurēt ar citiem Vidzemes ražotājiem, kuri saimniekoja lielo un šaursliežu dzelzceļu ērtā apkārtnē. Rīgas - Rūjienas dzelzceļa Limbažu posma izbūve tuvojās beigām, taču šis darbs, kā lielo tēriņu, tā purvainā apvidus pārvarēšanas dēļ, bija ieildzis jau tiktāl, ka daļa novada ļaužu bija zaudējuši cerības uz drīzu būvdarbu nobeigumu. Par braucienu uz Rīgu pagaidām bija jāmaksā četrarpus lati, vairākas stundas pavadot ceļā pasažieriem slikti piemērotā pasta autobusa kravas kabīnē. Bez drošas satiksmes Limbažu pilsētai vairs nebija resursu, lai sāktu pārvarēt saimniecisko pagrimumu pašu spēkiem. Pilsētas izziņotais budžets 1933.gadā saruka par ceturtdaļu, izraisot vienu no nopietnākajām pašvaldības finanšu krīzēm Latvijas republikā. 1934.gada sākumā reālie Limbažu budžeta ieņēmumi bija sarukuši tiktāl, ka pilsēta vairs nespēja savlaicīgi izmaksāt darbinieku algas. Katastrofa tika novērsta līdz ar 15.maija apvērsumu, piešķirot novadam papildus valsts subsidijas, taču pirms Ulmaņa nākšanas pie varas neviens uz to necerēja. Bezdarba, mazturības un trūkuma draudu apstākļos limbažnieki varēja vien ironizēt par daudzo pilsētā pārstāvēto partiju niknajiem strīdiem, apspriest vietējo futbolistu panākumus un sekot līdzi tobrīd ievērojamākajam piedzīvojumu stāstam presē - Herberta Cukura lidojumam uz Āfriku.
1934.gadā aviācija no tehnikas brīnuma bija kļuvusi par pierastu lietu lielo pilsētu apkārtnē. Arī limbažnieki bija labi informēti par šo progresu no preses, un atsevišķu lidaparātu parādīšanās debesīs virs Limbažiem bija notikusi samērā regulāri kopš pēdējā lielā kara laikiem. Taču viena lieta ir zināt, bet pavisam cita - apskatīt paša acīm un, tā kā Limbažu apkārtnē nebija piemērotu lidlauku, tolaik tik populārie aviācijas paraugdemonstrējumi pilsētai izpalika. Palīgā nāca laika apstākļi. 1934.gada februārī, pēc pietiekami aukstas ziemas, Lielezers bija pietiekami aizsalis, lai izturētu samērā vieglās vienvietīgās kara lidmašīnas. Kara lidotāju apmācības darba vadītājs pulkvedis Jānis Indāns, rūpējoties par gaisa spēku gatavību karam, bija ieplānojis īpašu treniņa lidojumu no Rīgas uz Lielezeru. Ārpus nosēšanās vietas sagatavošanas darbiem, pasākums tika turēts militārā slepenībā. Liels bija visu limbažnieku pārsteigums, kad kādā parastā otrdienā, 13.februārī, īsi pēc pusdienas virs pilsētas vienlaikus pārādījās 11 lidmašīnas - iepriekš neredzēts skaits, pēc aplidojuma nosēžoties uz ezera ledus. Vairs nekad, ne pirms, ne pēc tam, Limbažu vēsturē nav bijis gadījuma, kad iedzīvotāji pēc pēkšņa pamudinājuma mestos pulcēties vienkopus. Lidmašīnu sagaidīšana izvērtās par masu skrējienu uz Lielezera krastu, kur sapulcējās vismaz 2000 skatītāju - divas trešdaļas limbažnieku. Kā pienākas, lidotājus apsveica pilsētas galva Gastons Prange un ievērojamāko pilsētnieku delegācija. Tuvojoties vakaram, lidmašīnas viena pēc otras devās atpakaļ uz Rīgu, atstājot aiz sevis saviļņotu tautas saietu, kur īpaši priecīgi bija bērni. Pasākums, kas paliktu neievērots Rīgā, Limbažiem izrādījās pirmais gaismas stariņš pēc krīzes gadu tumsības. Pēc pusgada atnāca dzelzceļš un posta laiks beidzās.