Mēs visi ļoti ceram, ka ilgais kopābūšanas aizlieguma laiks ir uz neatgriešanos! Tāpēc, tikko radās iespēja, mūsu Aija (Kirhenšteine – Pensionāru padomes priekšsēdētāja) mudināja mūs baudīt Latvijas ainavas. Agri no rīta 7.jūnijā mēs, 33 seniori, devāmies šā gada pirmajā kopīgajā izbraukumā. Arī daba pret mums bija ļoti labvēlīga : saule, siltums, košs zaļums visapkārt, jo Zemgales pusē visu nakti bija pamatīgi lijis. Ar gadiem nāk nostalģija, tā ved atpakaļ uz bērnības takām. Kā tur dzīvo Sprīdītis, kā klājas Annelei un citiem Annas Brigaderes pasaku varoņiem Tērvetes Lielajā silā? Vai labi vēl saglabājušās koktēlnieka Krišjāņa Kugras veidotās skulptūras?
Tērvetes dabas parks ir dibināts jau tālajā 1957.gadā. Tagad tas aizņem 1366 ha lielu teritoriju, un kopš 2000. gada to pārrauga AS „Latvijas valsts meži”. Ir veikti daudzi būvniecības un parka labiekārtošanas darbi: ir tapusi informācijas centra ēka, jauns skatu tornis, Rūķu sēta, rūķu pilsēta „Čiekuri” ar skaistām mājiņām, kuras ieskauj krāšņas puķu kompozīcijas un citi projekti. Galvenos objektus var aplūkot arī, braucot ar Pasaku bānīti, bet jārēķinās ar papildus izmaksām. Garšīgas pusdienas piedāvā kafejnīca „mammadaba” par demokrātiskām cenām (šoreiz tie ir 5 eiro) un galds, laikus piesakot , ir jau klāts.
Pastaigas pa Sēņu mežu, Dižsilu ar 300 gadus vecajām priedēm, Raganu silu, Pasaku mežu, labirintiem un citiem dabas objektiem ir nogurdinājušas un jādodas tālāk.
Neskatoties uz to, ka katram IC tika iedota parka karte, orientēties nav viegli, jo uz takām norādes būtu jāatjauno un jāprecizē, norādot objektu un attālumu līdz tam. Vēlamas būtu arī reljefa norādes, jo ne visi objekti ir pieejami tiem, kuriem vieglāk pārvietoties pa līdzenu virsmu.
Tālāk mūsu maršruts ved uz alus darītavu „Tērvete”, kura, kā viena no pirmajām kolhozu pudeļu alus ražotnēm, savu darbību sāka 1971.gadā.Vecā alus darītava ir piedzīvojusi redzamu modernizāciju, bet tās moto vēl joprojām ir „ No pašu zemes nācis!”. Šobrīd AS piedāvā ūdeni (no vietējā dziļurbuma) , garšūdeni , kvasu, alu (arī nefiltrēto, kas satur dabīgās nogulsnes),RADLER alus dzērienus ar greipfrūtu- upeņu un smiltsērkšķu –meloņu garšu. Nu jau trīs gadu garumā tiek eksperimentēts ar viskija ražošanu, meklējot īpašo Latvijas garšu. Jaunajā gatavās produkcijas noliktavā ir vieta 1000000 alus pudelēm. Ražošana ir orientēta uz vietējo tirgu un šis tiešām ir Latvijas zīmols. Pēc iepazīšanās ar alus darīšanas procesu no iesala līdz gatavajai produkcijai jaukās gides Elvitas vadībā, tiekam aicināti uz degustācijas zāli. Izmaksas apmeklējumam nav zemas , bet tas bija tā vērts!
Un tad mūsu ceļš ved atpakaļ uz Jelgavu, par kuras vēsturi un ievērojamākajiem apskates objektiem informācija izskanēja jau rīta pusē, pilsētu caurbraucot. Tagad tikai atliek izvēlēties, kurp doties un ko apmeklēt, un izvēle ir gana plaša – kāds vēlas uzbraukt SV. Trīsvienības baznīcas 50m augstajā tornī, lai palūkotos uz pilsētu no augšas, kāds apmeklēt Jelgavas pili, cits smilšu figūras un Mītavas brīvdabas koncertzāli vai vienkārši sasveicināties ar, pa Jelgavu klīstošo, studentu (Kārļa Īles skulptūru), cits ar kuģīti apbraukt Pasta salai. Pēc tam ir interesanti dalīties redzētajā. Visi ir apmierināti un ceļš ved mājup. Diena ir izdevusies!
Āķis lūpā! 13.jūlijā 52 interesenti brauc lūkot, kas jauns Rundāles pilī (1735./ 36.), kad virsvadībā jau kādu laiku neatrodas Lancmaņa kungs. Nedaudz māc šaubas, vai rožu dārzs pēc lielā karstuma būs pilnziedā? Bet ceram, ka no aptuveni 2230 rožu šķirnēm, no kurām 600 ir vēsturiskās, kāda mūs vēl iepriecinās. Nu jau kuplākā skaitā dodamies uz Bauskas pusi. Viss ir iepriekš saskaņots, tāpēc nav lieku uztraukumu. Apskati sākam ar izbraukumu pa pils brīnišķīgo dārzu un parku.
Pils apskate ir grupā ar gidu (tā ir ikdienas apmeklētāja biļetes cena + gida pakalpojumi + audio pakalpojumi – atlaižu nav). Otra grupa izvēlas pili iepazīt, vadoties pēc informatīvā materiāla, kurš, kā noskaidrojām, ir digitalizēts labā kvalitātē. Pils interjers nevienu neatstāj vienaldzīgu, jo mēs itin labi atceramies tās atjaunošanas pirmsākumus.
Kopīgu pusdienu vieta ir atrasta Jumpravmuižas vecā parka lapenē Lielupes krastā. Šajā apkārtnē Lielupe met lokus, ir redzami dolomīta atsegumi. Jaunā ģimenīte, kura visiem saviem spēkiem ir uzsākusi darbu pie muižas kompleksa (agrāk sieviešu klosteris) atjaunošanas, saskārusies ar daudzām grūtībām šajā laikā, tāpēc ne viss iet tik raiti. Un diena jau atkal ir galā!
Trīs lietas, labas lietas! Jālūkojas , kas jauns mūsu pašu jaunajā Limbažu novadā. Domāts, darīts! 6.oktobra rītā smērējam sviestmaizes, lai dotos izbraukumā ar apjomīgu programmu. Sākam ar Meža muzeju Ķirbižos, kas, mūsuprāt, izdzīvo, balstoties uz tā dibinātājas Māras Šņores entuziasmu un meža mīlestību.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Limbažiem, kur mūs laipni sagaida gids Lauris Dzīvā sudraba muzejā. Eksponētie mākslas darbi ir ļoti iespaidīgi, filigrāni - katrs ar savu filozofiju. Daudz jauna uzzinām arī par sudraba apstrādi un mākslinieku Oļegu Auzeru. Esam gaidīti arī Limbažu pilsētas muzejā, kas piedāvā vienmēr arī ko jaunu, šoreiz viena telpa veltīta pilsētas ārstam Eglītim, kurš pēckara dzīvi veltījis pacientu ārstēšanai ASV. Grupa tiek iepazīstināta ar pilsētas apskates objektiem, no kuriem mūs pārsteidz jaunais Burtnieku kvartāls. Mājīgi un mūsdienīgi.
Latvietis ir liels maizes ēdājs, bet, kā tā top, skatāmies SIA N. Bomja maiznīcā „ Lielezers” - no grauda līdz kukulītim (graudi gan jau ir samalti maiznīcas dzirnavās „Pūcēs”). Ceptuve strādā 7x24 režīmā, tas ir nepārtraukti, trijās maiņās, lai agri no rīta būtu svaiga maizīte. Par to gādā 110 darbinieki. Saimniecisko darbību uzņēmums uzsāka 1991.gadā ar 16 nodarbinātajiem. Pamatā tas ir roku darbs , pie tam gana grūts. Kā teica mūsu atraktīvais gids Valters- visdārgākā maizes sastāvdaļa ir laiks. Šeit tiek ražoti arī ļoti daudzveidīgi konditorejas izstrādājumi. Gaidām rudzu miltu piparkūkas – gardums! Ražošanas telpas ir paplašinātas un modernizētas, bet maizītei patīk, ka to apmīļo. Iesakām apmeklēt!
Tālāk dodamies uz Puikules muižu , lasi, Brīvzemnieku pagasta kopienas centra ēku, ko ieskauj skaists parks. Pompozais nams būvēts no sarkaniem ķieģeļiem, kuri esot izgatavoti netālajā ķieģeļu ceplī. Sešās paaudzēs muižā saimniekoja fon Klotu dzimta (no 1758, gada līdz 1917.gadam). Ilgus gadus (no 1938. gada līdz 2014.gadam) ēka tika izmantota skolas vajadzībām. Tagad tur saimnieko uzņēmīgi, radoši, darbīgi, atsaucīgi sava novada patrioti vadītājas Vivitas Vītiņas rosināti un daudzu entuziastu atbalstīti. Gandrīz 100 muižas telpās ir kāda ekspozīcija, vai nu pastāvīga , vai ceļojoša. Muižā ir iespējas darboties ikdienā: trenažieru zālē, datortelpā, ir pieejamas visas iespējamās galda spēles, vai radošajās nodarbībās (darbnīcās). Piedāvāto klāstu pat grūti uzskaitīt. Un kur nu vēl koncerti, izrādes un citas jaukas lietas, ko skatām afišās. Puikules muiža ir atvērta svinībām, semināriem, pasākumiem. Lai arī laika zobs ir darījis savu, ēka dzīvo. Lai veicas visiem apņēmīgajiem, darbīgajiem cilvēkiem, kuriem nav vienaldzīgs šīs kultūrvēsturiskās ēkas liktenis!
Izbraukumu pa Limbažu novadu noslēdzam Salacgrīvā, kur mūs pie nēģu tača sagaida smaidīgais Aleksandrs Rozenšteins. Pēc jokiem bagātā stāstījuma par apaļmutnieka dzīves ceļu, mūs cienā ar tikko ceptiem nēģiem. Vai nav burvīgs dienas noslēgums!
Lielu paldies sakām Aijai Kirhenšteinei par šo iespēju, par viņas neizsīkstošo enerģiju un cilvēkmīlestību.