Decembrī Limbažu novada Galvenās bibliotēkas Vēstures draugu klubiņa tikšanās norisinājās īpašā gaisotnē - šoreiz viesojāmies Limbažu pagastā “Stienes Stūrīšos”, kur iepazinām aizraujošo Lilijas Klucis dzīves un likteņstāstu.
Lilija Klucis savulaik, kā kārtīga un apķērīga saimniece, mācījusies Kaucmindē, vēlāk savas zināšanas nodevusi tālāk, strādājot par instruktori visā Latvijā. No Lilijas Klucis māsas mazmeitas Jolantas Rābantes uzzinājām par viņas ceļu bēgļu gaitās. Sākotnēji Lilija devusies uz Vāciju, taču turpināt ceļu nav varējusi, jo saslimusi ar tuberkulozi. Pēc izveseļošanās viņa devās uz Ameriku, kur turpināja radoši darboties - nodarbojās gan ar keramiku, gan aušanu. Lai gan Lilijas vīrs strādājis un varējis labi nopelnīt, tomēr L.Klucis ar prieku darbojusies jomā, ko tik ļoti labi pratusi, jo daudzi latviešu trimdinieki vēlējušies saglabāt saikni ar dzimteni un labprāt iegādājušies Lilijas latviskā garā veidotos keramikas traukus un tekstilijas.
Lilija nodzīvoja līdz 107 gadu vecumam, saglabājot možu garu un labu veselību. Vienīgais, kas gadu gaitā pasliktinājās, bija redze. Viņas ilgās dzīves recepte bijusi pavisam vienkārša - katru rītu vingrot, ik dienu peldēties okeānā, jo dzīvojusi Keipkodā, un regulāri norīvēties ar slapju dvieli, ko mūsdienās daudzi atpazīst arī kā populārās Ziņģītes ieteikumu.
Tikšanās laikā iztēlojāmies, kā Stienes Stūrīšu māja izskatījusies pagājušā gadsimta sākumā, runājām par tās likteni padomju gados un par to, kā Lilijas tantes iedvesmota, Jolanta kopā ar ģimeni pārcēlusies no Rīgas uz laukiem. Pāršķirstījām bagātīgos fotoalbumus, kā arī apskatījām pavisam nelielu daļu no iespaidīgās privātās bibliotēkas, kuras lielākā daļa grāmatu savulaik sūtītas no trimdas. Jolantas vectante no Amerikas katru mēnesi sūtījusi tik daudz grāmatu, cik spējusi uzcelt pastā uz galda. Daļa no sūtījumiem vienmēr iepakota skaistos audumos vai dvieļos - lietās, kas Latvijā tolaik nebija iegādājamas.
Siltās sarunas par dzimtas saknēm turpinājās vēl ilgi. Atklājās, ka Jolantas dzimtai ir patiesi stipras saknes, kuras devušas spēku atjaunot Stienes Stūrīšus un saglabāt vietas īpašo garu. Arī klātesošie zināja, ka gan pirms simts gadiem, gan vēl pavisam nesen Stūrīši bijuši kā gaismas saliņa trīs pagastu krustpunktā.
Pārskatot fotoalbumus, Vēstures draugu klubiņa dalībnieki atpazina arī savus tuvākus un tālākus radus, kas raisīja aizkustinājumu un apliecināja, cik cieši mūsu vēstures pavedieni savijas kopā.
Noslēgumā novēlējām Jolantai enerģiju un iedvesmu, lai Stienes Stūrīši atkal iemirdzas savā īpašajā gaismā un kļūst par mazu, radošu kultūras centru.