Pirmais stāsts: Starp Rīgu un Pērnavu
Lielajam Limbažu novadam ir četras malas. Dienvidu robežu daudzus gadsimtus noteica lielā smilšu barjera ap Rīgu, kas padarīja ceļošanu uz galvas pilsētu un atpakaļ par nepatīkami putekļainu vai dubļainu piedzīvojumu. Rietumu robežu ar jūras krastu novilkusi Māte Daba. Ziemeļos sava vieta atvēlēta latviešiem un sava - igauņiem. Tikai austrumos tā dalījuma līnija pa laikam bijusi mazliet neskaidra, tādēļ reiz kopā ar Lēdurgu Limbažu novadā ietilpa arī Inciems. Tautas vajadzībām rakstīta vēsture prasa, lai stāsti par pagātni sāktos ar leģendām par dižiem vadoņiem, vareniem cietokšņiem un citviet neredzētiem brīnumiem. Nekā tamlīdzīga Limbažu novadā nav bijis. Gar Vidzemes jūrmalu gadu tūkstošu gaitā apmetās pavisam parasti dažādas cilmes ļaudis. Piebildīsim, pavisam parasti eiropieši. Pat tas mazumiņš lietu un kaulu, kas palicis pāri no vissenākās pagātnes, ļauj spriest, ka pirmie limbažnieki bija tikpat prasmīgi, tikpat apķērīgi un tikpat lieli ceļotāji, kā Eiropas vareno nāciju pamatlicēji. Par pēdējo mēs zinām no nesen pie Burtnieku ezera atrastiem 7000 gadus seniem kauliem, kas liecina par jau toreiz bīstamākās Eiropas slimības - mēra, ievazāšanu Baltijā. Pārlaižot skatu novada aizvēsturei, mēs nonākam pie Vācu laiku sākuma 1200.gadā un ar izbrīnu lasām pirmajās Baltijas hronikās, ka tolaik lībiešiem piederējušajās zemēs starp Pierīgas purvājiem un Salacu bijusi tikai viena vērā ņemama apmetne - Metsepole, un arī tā tik pieticīga, ka joprojām nav atrasta. Nav iemesla domāt, ka Vidzemes piejūra toreiz bija tukša. Drīzāk var uzskatīt, ka jau tajos laikos bija spēkā viens no Limbažu novada pamata tikumiem - saprātīga mērenība, kas lika lībiešiem ierobežot mājokļu un ciematu apmērus, kaut vai tāpēc, lai pasargātos no sirotājiem.
Vācu iekarotāji, neko nezinot par ģeogrāfiju, bet būdami apveltīti ar stipru virskundzības izjūtu, noteica divus mezgla punktus, no kuriem pārvaldīt piejūras Vidzemi. Nodevu ievākšanas un tātad arī galvenās pils vietai bija jābūt Limbažos. Apgabala ziemeļu robežas, ko izdevīgo straumju un ostas vietu dēļ labprāt apmeklēja aizjūras viesi, bija nolemts apsargāt ar atbalsta punktu Salacas grīvā. Galvenie Livonijas stratēģiskie ceļi un krustpunkti atradās ārpus Limbažu novada un tā īpašniekam - Rīgas arhibīskapam, nebija līdzekļu, lai celtu un dibinātu ko vairāk. Baltijas zemju bagātība un no preču apgrozības gūstamie labumi ieplūda lielajās pilsētās, kas bija daļa no Hanzas savienības. Daugavas ceļu kontrolēja Rīga, kas uzspieda savu gribu mazajām Livonijas pilsētām Vidzemē. Pie Somu līča tikpat lielu ietekmi guva Rēvele. Taču bija vēl trešā ostas pilsēta ar savu tirdzniecības apgabalu - Pērnava, kuras uzplaukuma gadi pienāca līdz ar 17.gadsimta Zviedru laikiem. 1623.gada 30.septembrī Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs atļāva jūras ostas tiesības zviedru Baltijā tikai trim pilsētām - Rīgai, Rēvelei un Pērnavai. Jau tā gadsimtu gaitā panīkusī Salacgrīva turpmāk varēja būt tikai laivu osta. Kad 1645.gadā zviedri ieguva Sāmsalu, Pērnava kļuva par plašas apkārtnes tirgus ceļu krustojumu. Pērnavas tirgoņi finansēja eksporta preču izvešanu no apvidus pie Salacas un uzpirka zivis līdz pat Skultes piekrastei. Protams, Rīga bieži varēja piedāvāt izdevīgākas cenas un Salacgrīvas laivinieki nereti ceļoja uz Rīgas tirgu, taču jau no 1650.gada var runāt par abu reģionu centru ietekmes sfērām Limbažu novadā. 1647.gadā Limbažu pilsnovads nonāca Rīgas īpašumā un līdz ar to Rīga spēja kontrolēt vietējo tirgu tuvākajā apkārtnē ap Limbažiem. Tālāk uz ziemeļiem tirgojās Pērnavas pilnvaroti ļaudis.
1693.gada 4.oktobris ir viens no svarīgākajiem datumiem Limbažu novada vēsturē. Šai dienā zviedru ģenerālgubernators Jakobs Hastfērs atdalīja no Pērnavas un Tērbatas apriņķiem latviski runājošās zemes, kuru iedzīvotāji bieži nesaprata rīkojumus igauņu valodā. Salacas un Rūjienas novadi tika iekļauti Rīgas apriņķī un pirmo reizi bija novilkta etniskā šķirtne starp latviešu un igauņu tautām. Pārdesmit gadus vēlāk krievu iekarotāji izveidoja vienu kopīgu Vidzemes guberņu, taču priekšstats par latviešu un igauņu zemju šķirtību bija iesakņojies un 1920.gadā pārtapa nu jau gadsimtu neapstrīdētā robežā starp divām valstīm un nācijām. Rīgas ietekmi Limbažos un Vidzemes piejūras zemēs ilgstoši ierobežoja kā smiltāju barjera gar Gauju, tā atbilstošu ostas vietu trūkums. Līdz 19.gadsimtam, kad Baltijā sāka būvēt īstus satiksmes ceļus, par tādiem reiz dēvētās trases bija labākajā gadījumā lielas takas, kas kļuva neizbraucamas pēc pirmā lietus. Rīgu un Limbažus savienoja stipri neērts apkārtceļš, tāpēc nav jābrīnās, ka Limbažu teritoriālās ietekmes zona 17 - 19.gadsimtā maz atšķīrās no krietni bagātāko Valmieras un Cēsu ekonomiskās kontroles apgabalu lieluma. Apvidus starp Saulkrastiem un Lēdurgu, kas senāk tika uzskatīts par Limbažu novada dienvidu daļu, gluži likumsakarīgi kļuva par robežu pārbīdes joslu sākot no 20.gadsimta vidus, kad pavisam jauns ceļu tīkls ļāva nokļūt Rīgā tikpat viegli kā Limbažos. Ģeogrāfiskās šķirtnes vietā starp, nosacīti sakot, ''mazajiem'' Limbažu un Salacgrīvas novadiem jaunākajos laikos nācis ekonomiskais sadalījums. Limbaži joprojām ir ne vienmēr precīzi nosakāma lieluma apgabala saimnieciskās dzīves centrs. Salacgrīva, Ainaži un Salacas upes baseina apvidus, kaut arī latvisks, saglabā seno saikni ar Igauniju un skatu pasaules tirdzniecības virzienā. Jaunais ātrā transporta laikmets no 1967.gada ir padarījis divus mazos novadus par vienu lielo un tikai nākotne rādīs, kā tie saaugs.
